Pētīt un runāt par sarežģīto
Mg.sc.soc. Sabīne Ozola, LKA Kultūras un mākslu institūta zinātniskā asistente
Pagājušā gada decembrī man bija iespēja piedalīties starptautiskās jaunatnes darbinieku mācībās “Kā runāt par karu” (angļu val. “How to talk about war” – saitē pieejams arī neliels intervijas ieraksts ar manām pārdomām mācību laikā). Tajās satiku cilvēkus no 18 valstīm, tostarp Ukrainas, Jordānijas, Libānas, Moldovas, Slovēnijas, Armēnijas, kā arī Balkānu, Baltijas un Centrāleiropas reģioniem. Šī pieredze piedāvāja būtiski atšķirīgu skatījumu uz kara nozīmi – ja mēs Latvijā karu lielākoties piedzīvojam caur TV ekrāniem un ziņu virsrakstiem, daļai mācību dalībnieku tā bija – un joprojām ir – ikdienas realitāte.
.jpeg)
Uz šīm mācībām devos, jo jau otro gadu darbojos FLPP projektā “Gatavojoties karam: Kara nozīmes Latvijas publiskajā diskursā un jauniešu uztverē”. Tajā, ņemot vērā kara draudus, pētām kā jaunieši iztēlojas un interpretē karu, savu nākotni, dzīves trajektorijas, kā arī to, kādas attiecības viņi saredz ar Latvijas valsti. Projekta ietvaros kopā ar kolēģiem esam uzsākuši fokusgrupu diskusijas ar jauniešiem dažādos Latvijas reģionos par valsts aizsardzības dienestu un valsts aizsardzības mācību.
Šis pētnieciskais konteksts liek īpaši nopietni aizdomāties par to, kā mēs ar jauniešiem runājam par sarežģītām un emocionāli piesātinātām tēmām. Kara klātbūtne publiskajā telpā vairs nav abstrakta – tā ienāk ziņu virsrakstos, sociālajos medijos, sarunās ģimenēs un skolu programmās. Jaunieši to uztver ne tikai kā politisku realitāti, bet arī kā personisku nākotnes iespējamību.
Sarežģītās tēmas kā pētnieka darba lauks
Mana interese par to, kā runāt par sarežģītām tēmām, veidojusies jau iepriekšējās pētniecības pieredzes laikā. Esmu bijusi iesaistīta vairākos pētniecības projektos, īstenojot intervijas, piemēram, ar trešo valstu pilsoņiem par dzīvi Latvijā un ilgām pēc mājām, kā arī ar ēdiena piegādes kurjeriem par nedrošo nodarbinātību un ikdienas nenoteiktību. Šajās sarunās kļuva skaidrs, ka sarežģītība slēpjas ne tik daudz pašā tēmā, cik attiecībās starp pētnieku un pētījuma dalībnieku. Vai cilvēkam tiek dota iespēja runāt saviem vārdiem? Vai viņš jūtas sadzirdēts, nevis vērtēts?
Tieši tāpēc uzskatu, ka runāšana par sarežģītām tēmām ir būtiska pētnieka darba daļa. Pētnieks nav tikai novērotājs vai informācijas apkopotājs – viņš ir arī sarunas iniciators, moderators un drošas telpas radītājs. Viņš veido sarunas rāmi, nosaka tās tempu un signalizē, kādi viedokļi telpā ir iespējami. Tas jo īpaši attiecas uz darbu ar jauniešiem, kuri nereti atrodas spriedzē starp pieaugušo noteikto diskursu un savām sajūtām, pieredzi un domām.
Kad nav “pareizās” atbildes
Mācības “Kā runāt par karu” aktualizēja vairākus aspektus, kas, manuprāt, pētniecībā nereti paliek otrajā plānā. Pirmkārt, kara tēma var rezonēt ļoti atšķirīgi – vienam tā ir teorētiska diskusija, citam personiska trauma vai ģimenes vēsture. Otrkārt, jautājumi, ko uzdodam, nekad nav neitrāli – tie ietver noteiktus pieņēmumus un var gan atvērt sarunu, gan to noslēgt. Treškārt, klusums un nevēlēšanās runāt arī ir dati – signāli, kas jāprot nolasīt, nevis steigā aizpildīt.
Strādājot ar jauniešiem, īpaši svarīgi ir izvairīties no normatīvas pieejas un neuzspiest vienu “pareizo” skatījumu. Pētnieka uzdevums nav pārliecināt, bet saprast. Tas nozīmē pieņemt arī ambivalenci, pretrunas un neērtus jautājumus. Jaunieši var vienlaikus atbalstīt valsts aizsardzību un baidīties no tās sekām; justies patriotiski un vienlaikus apšaubīt politiskos lēmumus. Šīs pretrunas nav nejaušas – tās atspoguļo pieredzētu un pārdzīvotu realitāti.
Mazo sarunu jēga
Šo atziņu ļoti konkrēti piedzīvojām vienā no janvārī rīkotajām diskusijām skolā. Pirms tās ar kolēģi bijām nedaudz nobažījušās, vai jaunieši būs gatavi atklāti runāt par kara tēmu. Pirms diskusijas katram skolēnam tika piesprausts mikrofons, un viens no puišiem, kurš līdz tam procesu vēroja ļoti atturīgi un kura sejas izteiksme liecināja, ka viņš labprātāk atrastos citur, pēkšņi “atdzīvojās” un sāka uzdot ieinteresētus jautājumus par mikrofona darbību.
Šī nelielā, šķietami nebūtiskā saruna mainīja situācijas dinamiku – tā radīja drošības sajūtu un kontaktu. Sarunas gaitā tieši viņa paustie viedokļi izrādījās vieni no pārdomātākajiem un analītiski vērtīgākajiem.
Šī pieredze atgādina, ka, lai arī pētniecībā bieži runājam par “jauniešu auditoriju” vai “mērķgrupām”, realitātē pētnieciskās sarunas vienmēr notiek starp cilvēkiem – cilvēkiem ar emocijām, pieredzi un vajadzību tikt sadzirdētiem neatkarīgi no vecuma, dzimuma, izcelsmes vai pilsonības.
Pētniecība starp analītisko distanci un empātiju
Visbeidzot, runāšana par sarežģītām tēmām prasa arī refleksiju no paša pētnieka puses. Kādas ir manas robežas? Ko es daru, ja saruna kļūst emocionāli smaga? Kā es nodrošinu, ka dalībnieki pēc diskusijas nejūtas izmantoti vai atstāti vieni ar sarežģītām sajūtām? Vai ir temati, par kuriem es pati neesmu gatava runāt?
Runājot par karu, konfliktiem un citām sarežģītām tēmām akadēmiskā kontekstā, pētnieka uzdevums nav tikai fiksēt viedokļus vai analizēt diskursu. Tikpat būtiski ir saglabāt cilvēcību pašā pētniecības procesā – apzināties varas attiecības, būt uzmanīgam pret sarunas dinamiku un atcerēties, ka “dati rodas savstarpējās attiecībās”. Tieši šajā līdzsvarā starp analītisku distanci un empātiju, manuprāt, veidojas jēgpilna un ētiski atbildīga pētniecība.
Foto: Aija Melbārde
Šis viedokļa raksts izveidots projekta “Gatavojoties karam: Kara nozīmes Latvijas publiskajā diskursā un jauniešu uztverē” (lzp-2024/1-0604) ietvaros. Projekts tiek īstenots Fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu 2024. gada atklātā konkursa ietvaros. To finansē Latvijas Zinātnes padome.
.jpg){kind=logo} |