Mākslā balstīta pētniecība: kad graffiti kļūst par pieredzi
Ar pieredzi dalās bakalaura studiju “Kultūras socioloģija un menedžments” 3. kursa studenti Anete Liepiņa un Valts Valters Kronbergs
Mēs esam Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras socioloģijas un menedžmenta 3. kursa studenti un jaunie pētnieki, vieszinātniskie asistenti LKA Kultūras un mākslu institūtā. Mūs kopā ir savedis studiju process, taču pētniecības ceļš attīstījies organiski – arvien vairāk izprotot laikmetīgo mākslu ne tikai kā estētisku pieredzi, bet arī kā sociālu un izglītojošu fenomenu. Šīs intereses rezultātā esam nonākuši pie idejas par “Graffito” – mākslā balstītas pētniecības projekta – cikliskas attīstības.
Svarīgs atskaites punkts šajā ceļā uz mākslā balstītu pētniecību bija pieredze Latvijas Laikmetīgās mākslas centrā, kas ļāva apzināt plašo laikmetīgās mākslas nozīmi. Īpaši nozīmīga bija 2024. gada vasaras skola “Valoda un tās sociālie un politiskie konteksti”, kur analizējām valodas dažādās izpausmes, akcentējot to kā sociālu un komunikācijas instrumentu dažādās sabiedrības grupās. Vasaras skolas ietvaros pievērsāmies tekstuālu graffiti izpētei un anotēšanai, analizējot to rašanās kontekstu un konceptuāli interpretējot saturisko specifiku.
Šī pieredze apliecināja, ka mākslā balstīta pētniecība ļauj piekļūt jautājumiem, kurus tradicionālās metodes bieži vien nespēj pilnvērtīgi izsmelt. Tā parādīja, ka valoda, vizualitāte un radošums var kļūt par spēcīgiem instrumentiem, pētot konkrētas sociālās grupas un kopienas, kā arī tajās notiekošos procesus. No šīs pieredzes organiski izauga interese pievērsties tekstuālu graffiti fenomena izpētei.
Projekta attīstību veicināja arī valsts pētījumu programmas “Latvijas kultūra – resurss valsts attīstībai" projekta “Latvijas kultūras ekosistēma kā resurss valsts izturētspējai un ilgtspējai" / CERS pilotprojektu programma “Sociālās ietekmes mērījumu pieeju testēšana”, kas studentiem sniedza iespēju īstenot savas pētījumu idejas un piešķīra finansējumu to attīstībai.
Graffiti bieži uztverami kā pilsētvides “fona troksnis”, taču pētniecisks skatījums atklāj pavisam citu dimensiju. Projekta ietvaros definētais “graffito” – publiski zīmējumi un skrāpējumi uz ēkām, parku un koplietošanas telpas objektiem (izslēdzot profesionāli radītus sienu gleznojumus un mākslas darbus) – ir ne tikai urbānās vides fenomens vai jauniešu pašizpausme. Tā var būt arī konkrētas sabiedrības daļas refleksija par sociālo vidi, kultūras patēriņu un komunikācijas stilu, reizē – piederības zīme kopienai. Šo faktoru kopums iedvesmoja tālāku pētniecību un rosināja jautājumu – kā graffito ietekmē jauniešu labbūtību?
Pētījuma pamatā tika izmantotas mākslā balstītas metodes, analizējot vairāk nekā 400 graffito Valmieras pilsētvidē, to ietekmi uz jauniešu labbūtību un veidojot teorētiski un radoši balstītus nodarbību ciklus skolēniem. Procesa laikā tika noskaidrots jauniešu skatījums uz graffito – kā viņi to uztver, kādēļ izvēlas iesaistīties vai, gluži pretēji, kategoriski noraida.
Mums būtisks ir jautājums, kāpēc šeit ir svarīga pētniecība? Jo tikai pētot iespējams pilnvērtīgi izvērtēt notiekošā nozīmību un ilgtermiņa ieguvumus. Mākslā balstīta pētniecība ļauj būt klātesošam un reflektēt par procesu “no iekšpuses”. Tā atšķiras no citām metodēm – pētnieks kļūst ne tikai par novērotāju, bet arī par aktīvu līdzdalībnieku. Šāda pieeja prasa atbildību, elastību un gatavību pieņemt izaicinājumus, jo laikmetīgā māksla nereti risina strīdīgas vai pretrunīgas tēmas. Pētniekiem šādās situācijās jāspēj sastapties ar dažādiem viedokļiem un konfliktējošām reakcijām.
“Graffito!” īstenošana apliecināja, ka šie izaicinājumi nekļūst par šķērsli, bet gan par katalizatoru, kas ļauj apgūt jaunas pieejas. Sadarbojoties ar jauniešiem, attīstījām prasmi veidot sarunu, pielāgoties un pārliecināt par idejas nozīmību. Tas veicināja ne tikai akadēmisko, bet arī komunikācijas un sadarbības prasmju pilnveidi.
Skolēnu degsme un interese rosināja projektā iesaistīt arī mākslinieces Gundegu Eveloni un apvienību “Poētiskais robotisms” (Eva Vēvere un Laura Prikule). Mākslinieces, sadarbojoties ar klasēm, iekļāva graffito tematiku gan tradicionālos mācību virzienos, gan tēmās, kuras vidējās izglītības sistēmā līdz šim netika skartas. Skolēni guva jaunu pieredzi un prasmes darbā ar emocijām un sociāliem fenomeniem, caur radošu darbību un pašizziņu. Viņi radīja objektus no nestandarta materiāliem, iepazina performanci kā mediju un pilnveidoja aktiermākslas prasmes.
Turpmākajā posmā pētnieku komanda kopā ar vienu no skolēnu klasēm īstenoja procesuālu rezidenci sadarbībā ar LKA pētniekiem, vides estētikas pētnieci Kamillu Kūnu un horeogrāfi Laimu Jaunzemu. Rezidences laikā skolēni padziļināti apguva performances mediju un kopradē veidoja performanci, kas tika prezentēta sadarbībā ar Valmieras Jauniešu un bērnu teātra institūtu.
Projekta noslēdzošajā posmā komanda kopā ar LKA Kultūras un mākslu institūta zinātniskajiem asistentiem izvērtēs laikmetīgās mākslas prakšu integrāciju izglītības procesā un jauniešu autentisku līdzdalību tajā. Pētījumā tiks analizētas jauniešu iesaistes stratēģijas, to efektivitāte un sadarbības modeļi – students–skolēns, mākslinieks–skolēns izglītības vidē un ārpus tās –, lai nodrošinātu metožu ilgtspēju.
Noslēgumā vēlamies apliecināt, ka mākslā balstīta pētniecība nav tikai rakstīšana vai analīze. Tā ir dzīva prakse, kas apvieno radošumu, kritisko domāšanu un sadarbību. “Graffito!” pieredze apliecina, ka pētniecība var kļūt par tiltu starp jaunieti, mākslu un sabiedrību. Tā palīdz atklāt ne tikai profesionāli nozīmīgas tēmas, bet arī personīgus jautājumus, kas iedvesmo turpināt attīstību šajā jomā.